Viņa:

"Es pat nepaspēju neko izdarīt, kad tu jau esi pie manām durvīm. Tu ienāc iekšā, es aizveru durvis. Es ievedu tevi istabā un lieku mirkli uzgaidīt, neslēdzu gaismu un neļauju to darīt arī tev.

Tu esi paspējis apsēsties, kad esmu atpakaļ. Tu nezini,ko es atnesu, bet tas liek tavai ziņķārei rosīties... Es apsēžos tev blakus, tik tuvu, ka tu sajūti manu siltumu, bet nejūti pieskārienu. Mana roka lēni pavelk tevi tuvāk, tu pievelc mani tuvāk, bet es gribu spēlēties.

Tūlīt saskarsies lūpas, tavas paveras. Mana mēle parslīd tām pāri, viegli kutinot un skūpstot slīd zemāk gar kaklu, rokas tikmēr atvērušas jau visas krekla pogas.

Tu saproti, ka esi nogāzts gultā. Tev kkas slīd pāri nedaudz kutinot pāri pierei, vaigam, izdejojot žokļa līniju, gar pašu artēriju, vēl nedaudz zemāk un vēl nedaudz. Kutinošajai sajūtai seko 1001 un viens skūpsts tik viegls kā tauriņa spārni.

Tu pastiep roku un ieslēdz gaismu, ir uzvarējusi ziņkāre. Man mugurā ir tikai tavs krekls un rokā pāva spalva."

Viņš:

"Tikko padomāju- "interesanti, bez manis šodien darbā iztiktu?""

Viņa:

"Redzi nu- man mugurā ir tikai tavs krekls. Pa kuru laiku esmu pie tā tikusi?"

Viņš:

"No rīta. Es joprojām nesaprotu kā un kāpēc. Bet tas nav svarīgi. Es jūtu, ka es pazūdu skūpstos. Manas divas puses cīnās savā starpā. Viena grib pašapmierināti gulēt un ļauties notiekošajam, bet otra vēlas atbildēt Tev ar to pašu un ne tikai."

Viņa:

"Tu izskaties tik mīlļi guļot. Nebiju pamanījusi, ka smaidi miegā...

Tev izdodas aizraut man elpu vnk skatoties. Tomēr es atceros, ka gribēju tevi pamodināt nekaunīgi izmantojot cilvēka fizioloģiju savā labā.

Tu vēl esi pusmiegā bet mosties."

Viņš:

"Acis negribas vērt vaļā. Kad tās aizvēru, es nonācu citā pasaulē. Tā šķita tik reāla, ka man likās, ka jūtu Tavus pieskārienus. Šķelmīgs smaids lūpas savilka veidojumā, kas izskatījās vairāk pēc bučas, nevis smaida. Pieskārieni likās tik īsti, ka sajutu tos uz savām krūtīm. Laiks uz darbu posties. Bet nav vēlmes. Vēl mazliet izbaudīt šo pasakai līdzīgo mirkli.

Negribas celties joprojām. Paceļu telefonu, apskatos pulksteni. 5.54. Laiks celties. Es pieceļos, bet acis aizveru un neveru vaļā. Protams, pogas tiek aizpogātas vienu izlaižot un dīvains kūkums slienas no sirds puses. Joprojām acīm ciet, iztēlojoties tālāko, ar plaukstām nogludinu kreklu un atklāju kūkumu. Piespiezu plaukstu tam klāt un jūtu kā sirds joprojām neprātīgi ārdās manī un krūtis uzbudināti cilājas. Apjukumā pasprūk pāris vārdu mātes valodā un es izlaboju kļūdu. Pašam no sevis sametas kauns un vaigu bārdu skuju nost spogulī neskatoties. Pēkšņi pārņem muļķīga atvieglojuma sajūta- ir taču sestdiena! Atgriežu krānu un plaukstas piepildu ar vēso ūdeni. Noskaloju seju un paskatos uz sevi spogulī.

„Tas taču nevar būt!”

Uz spoguļa stikla virsmas lepni un kircinoši vīd skaists lūpu nospiedums."

Viņa:

"murrrr... negaidot, parādos tev aiz muguras un atņemu zobubirsti. Bet tikai, lai iedotu rīta buču."

Viņš:

"Es apjūku, bet tikai uz īsu mirkli. Es pagriežos, satveru Tevi aiz rokām un piespiežu sienai. Mana plauksta pārslīd pāri Tavam vaigam līdz zodam un satver to. Manas lūpas pieskaras Tavām. Gribētos tajās iekosties..."

Viņa:

"Manās acīs parādās izaicinājums. Es lēnām slidinu savu kāju uz augšu pa tavējo un pievelku tevi klāt. Tagad lamatās esam mēs abi. Es liecot tuvāk...tad nedaudz pa kreisi un ieelpoju tava kakla smaržu. Viegli pieskaros ar mēles galiņu un iekožu..."

Viņš:

"Es aizveru acis un iegārdzos labsajūtā. Pievelku Tevi sev ciešāk klāt un čukstu ausī "kod man, skrāpē, neapstājies". Tu turpini un labsajūtā es pārkožu sev lūpu. Es vēlos, lai Tu to nogaršotu."

Viņa:

„Es nolaizu lāsi no lūpas un piesūcos tai. Tu nezināji kā man garšo asinis, es atsvabinu roku un ļauju tai klejot. Es viegli pārlaižu ar nagiem mugurai, ienirstu matos un spēcīgi pievelku tevi sev pavisam tuvu, gandrīz neiespējami tuvu, tikai lai iečukstētu tev ausī to kutinot...”

Viņš:

„Es zinu, ka garšo. Es to jūtu. Tas mums ir kopīgs. Es sastingstu gaidot to, ko Tu teiksi...”

Viņa:

„Es ievelku elpu un jau paveru lūpas...
Atskan klauvējiens pie durvīm.”

Viņš:

„”lai klauvē! Turpinam. Šobrīd pasaule pieder mums. Neatdod to citiem...””

Viņa:

„Es iekožos auss lipiņā, spēlējos ar to un neļauju tev atrauties...

Man apnika tava auss, es dodos lejup, kur ir kakla artērija. Tā pulsē zem maniem pieskārieniem un es spēcīgi iekožos, to nedaudz aizspiežot...”

Viņš:

„Tas bija pēdējais piliens. Es cieši Tevi satveru un paceļu gaisā. Šķiet, ka Tu saproti ko tieši es vēlos, jo Tavas kājas apvijas man ap vidukli. Pāris soļus tālāk joprojām vēl tek ūdens no dušas, kurā vēlējos ieiet. Es Tevi ienesu tajā. Vienā mirklī visas drēbes ir slapjas. Tas ir gandrīz tas, ko vienmēr esmu vēlējies- skūpsts lietū. Tikai vēl intīmāk. Es Tevi piespiežu dušas sienai un neprātīgi skūpstu Tevi, tajā pat laikā kāri dzerot mazās ūdens lāsītes, kas bezkaunīgi skraida pa Tavu seju, kaklu, krūtīm, sajaucoties ar manām paša asinīm.”

Viņa:

„Es pastiepju roku un palaižu karsto ūdeni. Tas ir kā trieciens pēc aukstā ūdens šalts un liek man iesmieties... Es beidzot pamostos un noskūpstu tevi tā, ka sareibst galva pašai...”

Viņš:

„” Mīļā, ko vēlies darīt šodien? Man gandrīz visa diena būs brīva.”
Es izdvešu, smagi elpojot un cenšoties sevi saturēt rokās, nepadoties tik viegli Tavam kārdinājumam. Es vēlos dzirdēt no Tevis to, kas, attiecināts uz Tevi, skan visu laiku manā galvā...”

Viņa:

„”Mmmmm...es vēlos lai šis mirklis nebeidzas, ”, gandrīz nedzirdami nočukstu. „,vēlos tevi brokastīs pusdienās un vakariņās.”, es paziņoju, atkal piesūcoties lūpai un neļaujot tev atbildēt.”

Viņš:

„Škiet, ka es krītu. Vai arī lidoju. Īsti vel nesaprotu kas būtu precīzāk. Es satveru Tevi cieši, jo cieši un viegli iekožos auss ļipiņā. Nepierasti zemā balss tembrā iečukstu Tev ausī: "vai zini ko vēlos es?"”

Viņa:

„Es skatos tev acīs gaidot atbidi un uzjautrinoši paceļu vienu uzaci...”

Viņš:

„Mana roka pārslīd Tavam plecam, tā virzās pa muguru uz leju. Pa lāpstiņām, tālāk un uz gurniem, zemāk... "Tu taču to, ko es vēlos, zini vēl labāk, nekā es pats..."”

Viņa:

„Es pasmaidu, acīs sāk lēkāt mazas nerātnas liesmiņas. Tam ir tikai viena vienīga iespējamā atbilde:
„Šodien tu vari mani okupēt. Viss, ko tu vēlies var piepildīties, protams, uz saprāta un neprāta robežas..
Es pieliecos tuvāk un atgriežos pie garšīgās vietiņas uz kakla...”

Viņš:

„Manas rokas maigā neprātā kustās pa Tavu ķermeni, izpētot to centimetru pa centimetram. Tavas kājas apvijas ciešāk ap manu vidukli. Tik cieši, ka man gandrīz sāk trūkt elpas.”

Viņa:

„Mmmm... Saprāts atstāj prātu, paliek tikai instinkti un izjūtas. Katrs pieskāriens elektrizē un kāpina vēlēšanos. Es novelku savu izmirkušo maiciņu, gribas Tevi sajust tuvāk. Ādu pret ādu.”

Viņš:

„Es savu pusaizpogāto kreklu vienkārši noplēšu. Pogas aizlido kur kurā. Taču tam nav nozīmes. Krekls nokrīt pie zemes un es piekļauju Tevi sev ciešāk klāt. Pavisam cieši. Tu jūti kā mana sirds sitas nežēlīgā un mežonīgā ritmā. Mana seja pazūd Tavos matos. Šobrīd esmu mazliet nomierinājies. Šobrīd.”

Viņa:

„Es piekļaujos tev ar visu spēku, nagi iecērtas plecos un slīd uz leju gar krūtīm.
Kājas atlaižas un es pieķeros savam vecajam trikam - tu pat nepamani, kā tavas bikses jau ir attaisītas un es slīdu ar mēli zemāk un zemāk..”

Viņš:

„Es sastingstu un manas rokas pieķeras ūdensrorei.”

Viņa:

„Es paskatos uz tevi. Pasmaidu šķelmīgi un prasu:
„Man turpināt, vai dienai ir citi plāni?””

Viņš:

„” Turpini, Tu esi vienīgais punkts manā dienas plānā...””

Viņa:

„Tavas bikses dodas pelnītā atpūtā... Manas rokas slīd pa kājām uz augšu, gar gurnu iekšmalu un apstājas. Es pieliecos un mēle slīd no nabas uz leju, vēl nedaudz un vairs nebūs vietu, kur neesmu tev pieskārusies...”

Viņš:

„Man prātā šaudās miljoniem domu un simtiem vēlmju... Katrs mirklis ir kā maza nāvīte - mērķa piepildījums. Bet ar katru mirkli tas tuvojas kam lielākam un kaislīgākam. Ar katru mirkli agonijas pilnā bauda tuvojas.”

Viņa:

„Es slīdu zemāk. Es pieskaros. Nedaudz ar mēles galu, nedaudz ar lūpām, nedaudz ar zobiem...
Mēle pārslīd visā garumā...”

Viņš:

„Es pēdējiem spēkiem turpinu valdīties, lai Tev netraucētu.”

Viņa:

„Tev nav ne jausmas, ko es daru. Ir redzams, ko es daru, bet tu nesaproti, KĀ tas tiek darīts (piedod, firmas noslēpums)
Tas nav nekas tāds, ko tu pazīsti. Es skatos tev acīs un smaidu...”

Viņš:

„Es tikai baudu notiekošo un prātā apsveru kā varētu atspēlēties...”

Viņa:

„Izbaudi, jo man ir padomā vēl ir pāris lietas, nodomāju...Sāk uznākt slinkums, turklāt nedaudz kaitina šaurība... Pasniedzos pēc ūdens krāna, atgriežu uz viskarstāko. Mmm... dievinu verdošu ūdeni... Es sāku lēnām doties atpakaļ uz augšu. Pavisam lēnām un nesteidzīgi, kā slinks kaķis pie krējuma trauciņa...”

Viņš:

„Ja šobrīd nebūtu pārņemts ar ko citu, tad verdošais ūdens mani nepavisam nesajūsminātu... Šobrīd vienkārši Tu aizņem manu prātu ar to, ko Tu dari...”

Viņa:

„Es pieceļos, ieskatos acīs, pieliecos tuvāk ausij un pajautāju – „Vai mums nebūtu laiks pārvākties uz kādu ērtāku vietu, pirms esi pagriezis mani ar seju pret sienu tepat?!””

Viņš:

„"Kas saka, ka pagriezīšu ar seju pret sienu? Es vēlos redzēt Tavu seju tad. Vēlos redzēt lūpu, acu un sejas valodu, kādā Tu mēmi izkliedz cik Tev ir labi... Bet varam pārvākties arī kur citur..."”

Viņa:

„”Es jau teicu, ka vari mani okupēt.kā teiksi, tāāāāāāāāāāmmmmmm būs.””

Viņš:

„Es satveru Tevi stingrāk savās rokās un nesu Tevi uz guļamistabu. Es vēlos, lai iekārtojamies lotosa pozā ar seju viens pret otru...”

Viņa:

„Kā pieradusi sabalansēju savu svaru automātiski, lai vieglāk nest, un pieglaužosos tev ciešāk, ieelpojot tava kakla smaržu.”

Viņš:

„Pie sevis nodomāju, vai tiešām tik vājš izskatos, ka vajadzīga palīdzība, bet neko nesaku. Galvenais jau, ka Tev labi...
Es ienesu Tevi istabā. Lēni nolieku gultā un pašapmierināti paskatos. Neticēju. Līdz pēdējam mirklim neticēju. Es apsēžos lotosa pozā un aicinu Tevi sev klēpī...”

Viņa:

„Es izstaipos kā mincis un smaidot lēni novelku džinsus. Tad pievienojos tev, kā tu lūdzi.”

Viņš:

„Es uzmanīgi ar pirkstu galiem atglaužu Tavu slapjo matu šķipsnu, kas nokarājas pāri acīm un mana plauksta noglāsta Tev vaigu, aiz zoda pievelkot sev klāt, lai noskūpstītu. Šoreiz pavisam vienkāršs skūpsts. Gandrīz kā pieklājības norma. Taču Tu zini kas tam sekos...”

Viņa:

„Spēlei jābūt godīgai, es nodomāju, atdodot visu situācijas kontroli tavās rokās. Viegli notrīcu no kārtējā pieskāriena.”

Viņš:

„Manas rokas Tevi saņem spēcīgi aiz gurniem un paceļ. Es lēnām ieeju Tevī. Lēnas, ritmiskas kustības. Tu dzirdi fonā skanam atbilstošu mūziku. Prātā iešaujas doma "Pa kuru laiku viņs paspēja to uzlikt?". Manas rokas glāsta Tavu muguru un skūpsti pārklāj kaklu, krūtis. Tu atliecies uz aizmuguri un mani skūpsti sasniedz Tavu nabiņu...”

Viņa:

„Es atliecos vēl nedaudz un drīz jau visi grādi būs sasniegti, mans maksimums. Es liecos atpakaļ pavisam lēni un izbaudu mierīgo ritmu, kas tik vien kā ļauj noprast tavas paškontroles robežas.”

Viņš:

„Manas paškontroles spējas Tevi tiešām pārsteigs. Mainās dziesma. Tā ir mazliet ātrāka. Arī mans temps pieaug attiecīgi mūzikai. Es uzlieku Tavas rokas sev uz muguras.”

Viņa:

„Es piemērojos tavam ritmam, atdodot sevi .”

Viņš:

„Mūzika ir kļuvusi jau daudz ātrāka. Tāpat arī manas kustības. Glāsti ir kļuvuši haotiski, skūpsti- kaislīgi, ar kodieniem. Es gaidu, kad Tavi nagi uz manas muguras atstās skaistas sarkanas pēdas.”

Viņa:

„Mana roka apmaldās matos, spēcīgi pavelk atpakaļ tavu galvu, vienlaikus izliecas mugura. Es salokos sev neiespējamos veidos un līkumos, pieploku lūpām, kaklam iekožu plecā. Iztaisnojoties manas rokas atstāj švīkas no tavas nabas līdz pleciem..”

Viņš:

„Vot to es saprotu... Saskrāpētā mugura mani aizdedzina. Temps kļūst straujš un ass, skūpsti arvien kaislīgāki, kodieni - spēcīgāki un dažādāki. Uz Tava kakla un mazliet uz krūtīm veidojas nesaprotams teksts Morzas kodā - punktiņi un svītriņas no maniem zobiem.”

Viņa:

„Gribās tempu vēl paātrināt... Atspiežos pret taviem pleciem un nogāžu tevi atmuguriski... Nagi turpina skrāpēties tagad jau uz tavām kājām... Izskatās, ka kāds nemākulis uz tevis vilcis rūtiņas un kļūdijies...”

Viņš:

„Es atlaižos guļus, ļauju Tev kontrolēt tempu un kustību dziļumu. Es paļaujos uz Tevi un vienkārši baudu notiekošo un skatu, kas paveras acīm.”

Viņa:

„Skatos, ka tu mani vēro. Nedaudz uzjautrinoši, tāpēc es iesmejos un apgriežos ar muguru pret tevi.
Paskatos pār plecu, nerātni piemiedzu ar aci un jautāju:
„Vai skats tagad ir labāks??”

Viņš:

„"Tu zini, ka man patīk raudzīties Tev sejā šādos brīžos. Man patīk skatīties kā Tu iekodies savās lūpās, kad Tev ir labi. Patīk vērot kā to darot Tev aizveras acis un saraujas uzacis. Bet var arī šādi..."”